Satura rādītājs:
Kārlis ir ilggadējs ārštata darbinieks, kurš aizraujas ar mūziku, mākslu un rakstīšanu.
Maikls Vignola ir Ņujorkā dzīvojošs komponists. Viņa mūzika iekļaujas ambientā minimālisma sfērā līdzās tādiem komponistiem kā Johans Johansons, Makss Rihters, Hanss Cimmers un Olafurs Arnalds. Viņš ir paveicis lielu darbu filmu un televīzijas jomā. Viņš saka, ka viņam patīk veidot tēmas, kas iepītas sižetā un no tās.
Pati pirmā lieta, kas mani pārsteidza, klausoties viņa albumu The Place Between Time, bija tas, cik ļoti delikāti tas izklausās. Visi instrumenti maigi spriego viens ar otru un mazgā ausi apaļās skaņās, kas plūst un plūst.
Lai arī albums ir minimālistisks, tas nav askētiskais minimālisms, kas raksturīgs dažiem citiem avangarda komponistiem, bet gan tāds, kas ļauj mūzikas emocionālajam saturam ieņemt galveno vietu un izgriež no tā nevajadzīgos elementus, kas novērš uzmanību.
Sākumā albums ir īpaši izģērbts. Viss, ko dzird, ir klavieru un vijoles saspēle, kas tiek nodrošināta ar smalkumu un eleganci. Tas rada peldēšanas sajūtu, vienlaikus balstoties uz akordu rakstiem, kas ir mūzikas pamatā.
Piektajā celiņā Majestic uzbriest vairāk instrumentu, lai pievienotu skanējumam pilnību. Šis skaņas izplešanās nes prātu uz viļņa, kas to paceļ uz augšu. Harmoniskā saspēle dziesmā ir prasmīgi izveidota un palielina mūzikas fonētisko interesi. Albumam joprojām ir šī pilnīgā, bagātīgā skaņa nākamo pāris skaņdarbu laikā, pirms tas atgriežas klusākā noslēgumā.
Lai gan šajā albumā visspilgtāk ir redzamas pilnīgas harmonikas, ilgstošas fona notis un atkārtojoši raksti, mirkļi, kad parādās melodijas, ir gaidīšanas vērti. Šīs melodijas ir skaistas un siltas, un prāts ir mierīgs. Man šķiet, ka viņi nonāk tajos punktos, kur tie ir visvairāk nepieciešami, lai visam albumam pievienotu vēl vienu skaņas slāni.
No Spinditijas
Daži varētu kritizēt albumu par tumšāku vai smagāku elementu trūkumu, taču nemierīgo un sarežģīto situāciju pasaulē es jūtu, ka ir vieta mākslai, kas nomierina, nomierina un sasilda prātu. Ir arī zināma maiga melanholija, kas piesūcina mūziku un, iespējams, ir vēl skaudrāka nekā kaut kas vairāk apzināti tumšs vai smags mūzikas kontekstā.
Albuma producēšana ir labi paveikta. Visam ir skaidrība, un izdarītās izvēles uzlabo Vignola radīto kopējo smalko, mierīgo emocionālo ainavu. Tas ļauj mūzikai nodrošināt savu emocionālo svaru visefektīvākajā veidā. Iestudējums rada sajūtu, ka mani pārvadā pa leknu skaņu gultni.
The Place Between Time man šķiet pilnīgs, vienots darbs, kurā katrs celiņš balstās uz nākamo. Blīvā mijiedarbība starp instrumentiem, harmonijām, akordiem un fona atkārtojumiem rada efektu, kas nomierina. Man tas joprojām šķita saistoši, un manī tas bija kaut kas melanholisks un skumjš. Dažreiz nenāk par ļaunu piebremzēt, atpūtināt prātu un vienkārši ļaut mūsu dzīvē mazliet skaistuma. Vieta starp laiku ir labs veids, kā to izdarīt.
